Maroka
2012-05-21
GMT +0
Valsts pilns nosaukums: Marokas Karaliste
Valsts iekārta: Konstitucionāla monarhija
Iedzīvotāju skaits: 31,6 milij.
Platība: 446550 km2
Galvaspilsēta: Rabāta
Lielākās pilsētas: Kasablanka, Feza, Marakeša
Naudas vienība: Marokas dirhēms MAD, 1 dirhēms = 100 santīmi;1 LVL = 16 MAD
Valsts valoda: arābu
Reliģija: musulmaņi 98%
Klimats: Vidusjūras klimats - silts un mitrs. Valsts iekšienē ir sausāks - tur ir tuksnesis. Temperatūras janvārī var nokrist zem 10ºC, savukārt vasarā tā regulāri pārsniedz 30ºC. Lietainākie mēneši ir aprīlis un oktobris - decembris.
VĒSTURE
Pretēji daudzām citām Ziemeļāfrikas nācijām Marokas teritorijā mitinājusies viena iedzīvotāju grupa, cik vien vēsture spējusi fiksēt. Berberi apmetās reģionā pirms tūkstošiem gadu un vienu brīdi kontrolēja visu apgabalu starp Maroku un Ēģipti. Sadalīti klanos un ciltīs, viņi sīvi sargāja savu neatkarību. Pateicoties šai izmisīgajai cīņai, ir izdevies saglabāt iespaidīgu un unikālu kultūras mantojumu.
Romieši iekaroja Maroku un tā bija daļa no Mauritānijas provinces, līdz barbari pārņēma šo daļu no brūkošās impērijas 5 gs.
685. gadā ienāca arābi, atvedot līdzi islāmu, Berberi pievienojās viņiem Spānijas iekarošanā 711. gadā, un tad viņi sacēlās pret arābiem un panāca pārsvaru pār tiem. Berberi kontrolēja lielu daļu no mauru iekarotās Spānijas, līdz tika izdzīti 13. gadsimtā.
Teritorija bija sašķelta starp ciltīm, kuru nemitīgi plosīja konflikti starp arābiem un berberiem. Portugāle un Spānija centās iekarot teritoriju – šāds ārējs ienaidnieks apvienoja vietējos. 1660. gadā Maroka nonāca Alavitu dinastijas rokās, kas valda līdz pat šai baltai dienai.
17., 18. gadsimtā Maroka bija viena no barbaru valstīm, pirātu citadele, kuri aplaupīja tirgotājus Vidusjūrā. Eiropas valstis tīkoja kolonizēt Maroku, un 1904. gadā Francija un Spānija slepeni vienojās, kā rezultātā faktiski visa Maroka nonāca Francijas kontrolē.
1912. gadā Maroka kļuva par Francijas protektorātu. II pasaules kara laikā attīstījās nacionālā kustība, un 1956. gadā Francija un Spānija atzina Marokas suverenitāti un neatkarību. Uzturot labas attiecības ar Rietumiem, Marokas karalis Hasans II kļuva par otro arābu līderi, kas ir ticies ar Izraēlas līderi, kad 1986. gadā Izraēlas premjers Šimons Peress ieradās Marokā. Kopš 20.gs. 70. gadiem neatrisināts ir jautājums par Rietumsahāras teritoriju starp Maroku un Mauritāniju. Pēc tam, kad no turienes aizgāja Spānijas karaspēks, teritoriju katra no savas puses ieņēma Maroka un Mauritānija.
NACIONĀLĀ VIRTUVE
Marokas virtuvi ietekmē valdošā reliģija - islāms. Līdz ar to ēdienkartē neietilpst cūkgaļa un alkohols – tie ir pilnīgi aizliegti. Gaļu var ēst, ja tā iegūta no lopa, ko nokāvis musulmanis. Atļauts ēst putnus, zivi, kazas, aitas, kamieļa, bifeļa gaļu. No nacionālajiem ēdieniem jāmin Kebab Koutbane, kas tiek gatavots no liellopu gaļas, olīvām, sīpoliem, koriandra un citām garšvielām.
Marakešas couscous – no mannas, lēcām, putna gaļas. Harira ir marokāņu nacionālā zupa. Batinjān Zalūd ir salāti, kas gatavoti no baklažāniem. Saldajā ēdienā var baudīt kokosriekstu kūku marokāņu gaumē un citus saldumus – dažādus medus gardumus. Uzdzertas tiek augļu sulas, piparmētru tēja.
APSKATES OBJEKTI
Galvaspilsēta Rabata ir apvienojusi sevī seno vēsturi un ultramodernismu. Savus slavas laikus pilsēta piedzīvoja 12. gadsimtā, kad sultāni to izmantoja kā bāzes nometni Spānijas iekarošanai. Šajā laikā radās un attīstījās ievērojamākās pilsētas vietas. 17. gs. sākumā Rabata bija patvērums musulmaņiem, kas tika padzīti no Spānijas, un par galvaspilsētu tā kļuva tikai pēc tam, kad Francija okupēja Maroku. Pilsētā vienādās proporcijās ir jūtama eiropeisma un islāma ietekme.
Ievērojamākās vietas ir “Tour Hassan” – Lielās mošejas nepabeigtais minarets, kura celtniecību pārtrauca zemestrīce 1755. gadā. Netālu atrodas Muahmeda V, pašreizējā karaļa tēva, mauzolejs. Kasbah des Qudaias, uzcelta uz kraujas Atlantijas okeāna krastā, ir kādreizējā pils, kas tagad ir nacionālās mākslas muzejs. Blakus pilsētas mūriem, atrodas senās pilsētas Salas drupas, kas ir labākais Marokas arheoloģiskais muzejs. Starp pilsētas centrālo parku (Jardins Triangle de Vue) un pilsētas centrālo dzelzceļa staciju atrodas lielākā daļa viesnīcu, restorānu un ēstuvju.
Kasablanka ir lielākā pilsēta un industriāls centrs. Tā ir moderna metropole, kur nav ne vēsts no Hamfrija Bogarta romantiskās atmosfēras no slavenās filmas Kasablanka. Pilsēta piedzīvoja strauju attīstību pēc franču okupācijas, kad tika izmainīts tās plānojums. Pilsētas Hasana II mošeja ir viena no lielākajām pasaulē.
Feza ir vecākā no imperiālā laikmeta pilsētām, tā simboliski uzskatāma par Marokas sirdi. Ieliņu labirinti un majestātiskums padara pilsētu noslēpumainu. Vecpilsēta ir viena no lielākajām dzīvajām viduslaiku pilsētām pasaulē, kuru jo iespaidīgāku padara pilsētas mūri un vārti. Vecpilsētā ir 9’400 ieliņu un aleju. Pilsētā atrodas speciāls tirgus placis, kur var nopirkt materiālus matu krāsošanai un krāsvielas tetovējumiem.
Marakeša ir Marokas nozīmīgākais kultūras centrs. Bijusī galvaspilsēta ir slavena ar saviem tirgus laukumiem un pasākumiem. Vecpilsētas centrā Djermaa el-Fna laukumā atrodas ēstuves, kuru aromāti liek tecēt siekalām. Dažādi žonglieri, akrobāti, čūsku dīdītāji, burvju mākslinieki un citi savdabīgi dīkdieņi aizpilda laukumu. Lētie diskonta hoteļi padara pilsētas apciemojumu arī kabatai patīkamu. Vēl ievērības cienīgas ir pilsētas mošejas, savukārt pilsētas tirgi tiek uzskatīti par vieni no labākajiem Marokā.
Lai arī Tanžera ir populāra tūristu apceļošanas vieta, tā ir arī mājvieta vairākiem pasaules lielākajiem blēžiem. Starptautiskā gaisotne veicina un nostiprina Tanžerai reputāciju kā vietai, kur notiek apšaubāmas likumības darījumi un patvērumu rod dažādas padibenes.
Pilsētā var apskatīt seno sultāna pili, kas tagad ir muzejs. Netālu esošais Amerikas Legalizācijas muzejs ir apliecinājums tam, ka Maroka ir bijusi pirmā valsts, kas atzinusi ASV neatkarību.
